Pašdarinātāja sindroms ir tas neaicinātais viesis, kas pat viskompetentākajiem cilvēkiem čukst ausī, ka viņu panākumi ir nejaušība un ka visi tūlīt visu sapratīs un atmaskos.
Viņš neskatās uz diplomiem un sasniegumiem, graujot pārliecību no iekšienes, ziņo korespondents.
Psihologi uzskata, ka šīs parādības saknes bieži vien meklējamas bērnībā, kad uzslavas varēja būt nosacītas un atkarīgas tikai no grandioziem panākumiem. Cilvēks internalizē attieksmi, ka viņa vērtību nosaka nevis pūles, bet gan tikai un vienīgi nevainojams rezultāts.
Pixabay
Karjeras attīstības eksperts norāda, ka pašdarba sindroms ir īpaši raksturīgs perfekcionistiem, kuri paniski baidās pieļaut pat nelielu kļūdu. Bailes nebūt “pietiekami labiem” viņus paralizē daudz vairāk nekā pašus jaunpienācējus.
Interesanti, ka šis stāvoklis bieži saasinās karjeras izaugsmes vai publiskas atzinības laikā. Smadzenes jauno atbildības līmeni interpretē nevis kā pelnītu panākumu, bet gan kā apdraudējumu, kas prasa mobilizēt visus spēkus, lai novērstu “kaunu”.
Kāda veiksmīga rakstniece atzinās, ka ar katru nākamo publicēto grāmatu viņa tikai vairāk baidās, ka šoreiz lasītāji redzēs, ka viņai “nesanāk”. Viņai nācās burtiski piespiest sevi sūtīt manuskriptus izdevniecībām, jo iekšējā balss viņai teica, ka tie nav perfekti.
Cīnīties ar šo stāvokli vien ir gandrīz bezjēdzīgi, jo jebkuru jaunu sasniegumu pašpārmetēja sindroms vienkārši izmanto kā pierādījumu savai taisnībai. Psihologi iesaka šīs bailes izdzirdēt, izsakot tās psihologam vai uzticamam kolēģim.
Kad iracionālās bailes tiek izrunātas skaļi, tās bieži vien zaudē savu spēku un izrādās tikai trauksmainu domu kopums. Ir lietderīgi kārtot “panākumu dienasgrāmatu”, kurā tiek fiksētas visas, pat nelielās, profesionālās uzvaras un pozitīvās atsauksmes.
Šādu ierakstu pārlasīšana šaubu brīžos kalpo kā spēcīgs pretlīdzeklis toksiskajam iekšējam kritiķim. Pamazām cilvēks saprot, ka ceļš uz meistarību sastāv no mēģinājumiem un kļūdām, nevis tikai no uzvarām.
Savas “neidealitātes” pieņemšana kļūst nevis par sakāvi, bet gan par atbrīvošanos, kas paver ceļu uz patiesu, nevis mokošu profesionālo izaugsmi.
Lasiet arī
- Kāpēc daudzuzdevumu režīmā darbs kļūst lēnāks: kā smadzenes mūs soda par pārslēgšanos?
- Kāpēc mums jāiemācās emocionālās robežas: kāpēc empātija nav saistīta ar upurēšanos?
