Dārznieki ir pārliecināti, ka atzarošana ir pavasara rituāls, kas nepieciešams vainaga veidošanai.
Tomēr tie, kas nevērīgi izturas pret vasaras iejaukšanos, palaiž garām unikālu iespēju ietekmēt nākamā gada ražu, ziņo .
Vasaras atzarošana, jo īpaši jūlija beigās un augusta sākumā, iesācējus bieži vien mulsina. Šķiet, kāpēc traucēt koku aktīvās veģetācijas laikā, kad visi spēki ir vērsti uz augļu nogatavošanos.
Patiesībā šobrīd mēs strādājam nevis ar pagātni, bet gan ar koka nākotni. Noņemot nevajadzīgos zaļos dzinumus, kas sabiezina vainagu, mēs pārorientējam barības vielu plūsmu. Tā vietā, lai bezjēdzīgi augtu dzinumi un resni zari, visas sulas tiek izmantotas augļu veidošanai un pildīšanai, kā arī ziedpumpuru ielikšanai.
Lūk, konkrēts piemērs: jauna ābele, kas augļkopības vietā raisa metrus garus dzinumus. Neliela šo zaru saīsināšana vasarā liks tai pāriet no augšanas uz augļošanu. Koks to uztvers kā signālu, ka veģetatīvais periods tuvojas beigām un ir laiks gatavot nākamās sezonas ražu.
Vasarā visas brūces pēc griezumiem sadzīst daudz ātrāk nekā pavasarī, kad sulu kustība tikai sākas. Infekcijas iekļūšanas risks atklātajā koksnē ir samazināts līdz minimumam, un tas nozīmē, ka šī procedūra augam ir gandrīz nesāpīga.
Pastāv svarīgs noteikums: vasarā mēs strādājam galvenokārt ar jauniem, nenogrieztiem augiem. Tos var vienkārši izlauzt ar rokām vai noplūkt, neizmantojot atzarošanas šķēres. Šī metode ir mazāk traumatiska un neizraisa miega pumpuru aktīvu augšanu.
Atšķirībā no kardinālās pavasara atzarošanas vasaras atzarošana ir vairāk koriģējoša un sanitārā rakstura. Mēs varam saskatīt un likvidēt slimos zarus, kas ir skaidri redzami uz veselas lapotnes fona, un saīsināt vainagu, lai nodrošinātu labāku apgaismojumu un ventilāciju.
Saules gaisma, kas iekļūst vainaga iekšpusē, ir dārznieka galvenais sabiedrotais cīņā par kvalitatīvu ražu. Augļi, kas nogatavojas uz labi apgaismotiem zariem, uzkrāj vairāk cukuru un vitamīnu. Tie ir mazāk uzņēmīgi pret paršu un citām sēnīšu infekcijām, kas mīl mitrumu un stāvošu gaisu.
Īpaši jutīgi pret vasaras atzarošanu ir kauleņaugi – plūmes, ķirši, aprikozes. Tās ir uzņēmīgas pret smaganu slimībām, un pavasara brūces uz tām dzīst ilgi un grūti. Vasaras iejaukšanās pēc ražas novākšanas tām ir praktiski nemanāma.
Nevajag baidīties, ka, likvidējot zaļos dzinumus, mēs atņemam kokam daļu no tā asimilācijas aparāta. Gluži pretēji, mēs likvidējam neefektīvākos zarus, kas aug vainaga iekšpusē un aizēno viens otru. Atlikušās lapas strādā dubultā.
Šim paņēmienam nepieciešamas zināmas prasmes un izpratne par koka bioloģiju. Pārāk radikāla vasaras atzarošana var kaitēt, novājinot augu pirms ziemošanas. Galvenais princips ir nenodarīt kaitējumu, un šajā gadījumā ir labāk nedarīt pietiekami daudz, nevis pārspīlēt.
Izmēģiniet nelielu eksperimentu ar kādu no saviem kokiem. Izvēlieties ābeli vai bumbieri, kas nav apmierināta ar ražu, un jūlija beigās rūpīgi izlauziet vertikālos vilkus vainaga centrā un saīsiniet sānu atvases, kas ir pārāk garas.
Rezultātu redzēsiet nākamajā sezonā: koks izskatīsies labāk kopts un olīvkoku skaits ievērojami palielināsies. Šāda pieeja ietaupīs jums daudz smaga darba pavasarī, kad jums jau tā ir daudz darba.
Apgriešana nav tikai mehāniska lieko zaru noņemšana, bet gan dzīvs dialogs ar augu. Vasaras procedūra ir čukstēšana, ko koks dzird labāk nekā pavasara kliedzienu. Tā ļauj smalki pārvaldīt dārza dzīves ciklus.
Divreiz gadā nenozīmē divreiz vairāk darba. Tas nozīmē, ka katra darbība kļūst mazāk traumatiska un mērķtiecīgāka. Jūsu dārzs atbildēs uz šīm rūpēm ar vēl nebijušu ražu un veselīgu izskatu.
Lasiet arī
- Kā saskaņot augus vienā dobē: mazi triki lielai ražai
- Kas notiek, ja pārstājat rakt dobes: negaidīti rezultāti, atsakoties no lāpstas.
