Šinšillas mājdzīvnieku pasaulē izceļas ar patiesi unikālu īpašību.
Viņu kažoks ir tik blīvs, ka blusas un citi parazīti tajā nevar dzīvot, un to ķermenim praktiski nav nekāda aromāta, ziņo .
Šī īpašība nav nejauša veiksme, bet gan evolūcijas rezultāts, kas radies, pielāgojoties augstkalnu Andu skarbajiem apstākļiem. Aukstā un sausā klimatā, kur ir zems mitruma līmenis un trūkst veģetācijas, būtu ne tikai nerentabli, bet arī bīstami radīt spēcīgas smakas.
Spēcīgas smakas piesaista plēsējus, un šinšillas kā grauzēji atrodas barības ķēdes apakšdaļā. Daba tām ir piešķīrusi perfektu maskēšanās sistēmu, padarot tās ienaidnieku ožu ziņā praktiski neredzamas.
Arī to termoregulācija darbojas citādi nekā citiem zīdītājiem. Šinšilām pilnīgi trūkst sviedru un tauku dziedzeru, kas lielākajai daļai dzīvnieku ir galvenais smakas avots.
Sviedru vietā tās ķermeņa temperatūru regulē ar milzīgo ausu ļipiņu palīdzību, kas ir caurvītas ar kapilāriem, un ar unikālu elpošanu. Šī fizioloģiskā īpatnība krasi maina ķermeņa ķīmiju.
Pat viņu urīnā ir salīdzinoši zema amonjaka koncentrācija salīdzinājumā ar citiem grauzējiem. Tas ir tāpēc, ka viņu nieres ir iemācījušās pēc iespējas efektīvāk izvilkt mitrumu no visa, ko tie uzņem.
Kāds audzētājs no Urāliem, kurš ar šinšillām nodarbojas jau daudzus gadus, ar smaidu atzīmēja, ka viņa audzētavas smaržo vienkārši pēc siena un sausa koka pildījuma. Šo aromātu viņš salīdzināja ar vecas grāmatas vai rudens meža smaržu, bet ne ar zvēra smaržu.
Tomēr šai higiēniskajai idillei ir arī ēnas puses. Biezais kažoks, kam atņemta dabiskā tauku eļļošana, kategoriski nepanes mitrumu. Kad tā ir slapja, tā uzreiz uzsūc ūdeni kā sūklis, un tai būs nepieciešams ilgs laiks, lai izžūtu.
Mitras kažokādas kļūst par augsni sēnīšu savairošanai, tāpēc dabā šinšillas nekad nemazgājas ūdenī. Tā vietā tās ar lielu prieku peldas smalkās vulkāniskās smiltīs vai ceolīta putekļos.
Šāda procedūra ne tikai attīra kažoku no liekajiem taukiem un netīrumiem, bet arī sagādā tām neticamu baudu. Vērot šinšillu, kā tā gremdējas smiltīs, saimniekam ir estētisks baudījums.
Viņu tīrība ir kļuvusi par daļu no sakāmvārda, un tās pavada vairākas stundas dienā, kopjot sevi. Tās laiza savu kažoku, izmantojot garo mēli un priekškājas, tādējādi saglabājot savu dabisko “neredzamību”.
Šī īpašība padara tos par ideāliem mājdzīvniekiem dzīvošanai dzīvoklī un cilvēkiem ar jutīgu ožu vai noslieci uz alerģijām. Lai gan to kažoks ir biezs, tas neizplata alergēnus apkārt kā kaķu vai suņu kažoks.
Taču ir vērts atcerēties, ka smakas trūkums nav iegansts sliktai kopšanai. Būris joprojām ir regulāri jātīra, un, lai tā būtu efektīva, bieži jāmaina smiltis vannošanās būrī.
Šinšilla pierāda, ka būt neuzkrītošam nenozīmē būt neinteresantam. Viņu slepenā un tīrā daba tikai pasvītro to unikalitāti mājdzīvnieku pasaulē.
Tās ir kā mazi citplanētieši no tāliem kalniem, kuru bioloģija mums atgādina, cik dažādi ir evolūcijas ceļi. To saturs ir iespēja pieskarties šai trauslajai pasaulei, kas smaržo tikai pēc siena.
Lasiet arī
- Kas notiek, ja papagailim ir garlaicīgi: patiesība par destruktīvu uzvedību un kā no tās izvairīties
- Kāpēc suns noliec galvu: pārsteidzoši pieskāriena ieraduma iemesli
