Šī apburošā galvas noliešanas poza var izkausēt pat visstingrākā cilvēka sirdi.
Taču aiz šī fotogēniskā žesta slēpjas sarežģīta suņu intelekta un fizioloģijas darbība, nevis tikai mēģinājums izskatīties mīļi, raksta korespondents.
Loģiskākā teorija šķiet, ka suņi to dara, lai labāk dzirdētu. Ausu bungādiņu uzbūve ļauj viņiem vērst ausis skaņas avota virzienā, un neliels galvas sasvērums var palīdzēt viņiem precīzāk noteikt pazīstamu komandu vai intonāciju. Tas jo īpaši attiecas uz vārdiem, kas mājdzīvniekam asociējas ar pastaigu vai ēdienu.
Vēl viena, ne mazāk pārliecinoša teorija ir saistīta ar redzes īpatnībām. Daudzu šķirņu garie purni rada sava veida “aklo zonu” tieši deguna priekšā, kas neļauj saskatīt cilvēka sejas apakšējo daļu. Noliecot galvu, suns vienkārši uzlabo savu redzi, lai redzētu svarīgāko – sava saimnieka muti, kas ir runas un emociju avots.
Pētījumā, ko veica ungāru zinātnieki no Etvös Loránd Universitātes, tika konstatēts, ka suņiem, kuri saskarsmē ar cilvēkiem biežāk noliec galvu, labāk veicas rotaļlietu nosaukumu atcerēšanās spējas. Tas liecina, ka šis žests var būt ārēja koncentrēšanās un atcerēšanās procesa pazīme.
Var pieņemt, ka šajā brīdī dzīvnieka smadzenes aktīvi apstrādā pazīstamo skaņu, cenšoties to saskaņot ar konkrētu nozīmi vai gaidām. Tas nav tikai reflekss, bet gan iesaistīšanās komunikācijā pazīme. Šādi suņi ne tikai klausās, viņi patiešām cenšas saprast.
Sociālo aspektu nevajadzētu noliegt. Kucēni ātri iemācās, ka noteikta uzvedība izraisa pozitīvu reakciju no cilvēku puses – smaidi, sirsnīga runa, glāsti. Galvas noliekšana, lai gan sākotnēji tas ir piespiedu žests, viegli kļūst par veiksmīgu sociālo taktiku.
Mājdzīvnieks burtiski iemācās būt saprotams un patīkams savam saimniekam. Viņš redz, ka viņa žests tiek atzīts par mīļu, un atkārto to vēlreiz, lai pagarinātu mijiedarbību un iegūtu daļu uzmanības. Tas liecina par dziļo emocionālo saikni starp pirms desmitiem tūkstošu gadu pieradināto sugu un cilvēkiem.
Kādu dienu mans kaimiņš laukos, kuram pieder vecs spaniels, pastāstīja smieklīgu stāstu. Viņas suns, parasti flegmatisks, vienmēr kļuva dzīvīgs un izklaidīgi nolieca galvu uz sāniem, kad viņa paņēma rokās viņa pavadiņu. Reakcija bija tāda pati pat tad, ja viņa to darīja klusi, vienkārši paņemot pavadiņu no skapja.
Šis gadījums apstiprina, ka dažkārt žests var būt daļa no visa uzvedības kompleksa, kas saistīts ar patīkama notikuma gaidīšanu. Tas kļūst par mēmo, bet ļoti daiļrunīgo jautājumu: “Vai mēs ejam?”. Tāpēc, skatoties šajās inteliģentajās, saprotošajās acīs, var būt pārliecināts, ka tajās notiek sarežģīts un jēgpilns darbs.
Lasiet arī
- Kāpēc kaķi purpina: sena izpratne par slēpto mehānismu
- Kā lasīt kaķa buču: kāpēc kaķis uz tevi mirkšķina lēni?
