Lēmums izņemt cukuru no uztura šodien izklausās kā izaicinājums visai mūsdienu pārtikas rūpniecībai.
To apvij mīti un polāri viedokļi, sākot no sajūsmas pilnām atsauksmēm par attīrīšanos līdz drūmām prognozēm par sabrukumiem un depresiju, ziņo korespondents.
Kur ir patiesība?
Uztura speciāliste Olga Sidorova skaidro, ka parasti mēs runājam par izvairīšanos no pievienotā cukura, nevis dabiskā cukura, kas ir augļos un pienā. Tieši paslēptais cukurs mērcēs, maizē un pusfabrikātos veido lauvas tiesu patēriņa un ir liels trieciens organismam.
Pirmās cukura “atcelšanas” dienas var būt grūtas – daudzi izjūt aizkaitināmību, galvassāpes un uzmācīgu vēlmi apēst kaut ko saldu. Tā ir normāla smadzeņu reakcija, kuras ir pieradušas pie regulārām ātro ogļhidrātu subsīdijām un dopamīna ražošanas. Lai atjaunotu bioķīmiju, ir nepieciešams laiks.
Jau pēc pāris nedēļām sāk parādīties pozitīvas pārmaiņas. Enerģijas līmenis pārstāj atgādināt amerikāņu kalniņus ar straujiem kāpumiem un tādiem pašiem kritumiem. Parādās stabils dzīvesprieks, izzūd miegainība dienas laikā un pastāvīgs izsalkums.
Āda kā lakmusa papīrs bieži vien ir viens no pirmajiem, kas reaģē. Samazinās pinnes smagums, izzūd pietūkums un neveselīgais dzeltenīgais tonis. Cukurs izraisa kolagēna glikāciju, kas paātrina ādas novecošanos, tāpēc izvairīšanās no tā ir efektīvs līdzeklis pret novecošanos no iekšpuses uz āru.
Tomēr radikāla pieeja un pilnīgs saldumu aizliegums ir psiholoģiski bīstams. Tas rada apburto loku: stingrus ierobežojumus nomaina sabrukums, kam seko vainas apziņa un jauni ierobežojumi. Tas ir ceļš uz nekurieni, kas noved pie ēšanas traucējumiem.
Daudz efektīvāka ir apzināta samazināšanas, nevis pilnīgas izskaušanas stratēģija. Jūs varat sākt, vienkārši pārstājot pievienot cukuru tējai un kafijai un veikalā uzmanīgi lasot etiķetes. Jūs varat būt pārsteigti, ka cukuru atradīsiet pat gaļas produktos un marinētos dārzeņos.
Daudzu personīgā pieredze liecina, ka pēc dažiem mēnešiem bez cukura garšas kārpiņas atjaunojas. Parasts ābols šķiet neticami salds un sātīgs, savukārt lielveikalā pirktā kūka sāk izdalīt nepatīkamu ķīmisku rūgtumu. Ķermenis pats sāk noraidīt nekvalitatīvu pārtiku.
No veselības viedokļa galvenais ieguvums ir mazāks insulīna rezistences un 2. tipa diabēta risks. Aizkuņģa dziedzeris atpūšas un šūnas atgūst jutību pret insulīnu. Tas ir pamats ilgtermiņa metaboliskai labsajūtai.
Taču ir svarīgi neaiziet otrā galējībā – visus ogļhidrātus padarīt par dēmoniem. Pilngraudu graudaugi, pākšaugi un dārzeņi ir svarīgi šķiedrvielu un enerģijas avots. Problēma nav tie, bet gan rafinētas, tukšas kalorijas, kurām nav uzturvērtības.
Šāda eksperimenta kaitīgums var izpausties, ja cilvēks vienkārši aizstāj cukuru ar tonnām mākslīgo saldinātāju. To ietekme uz mikrobiomu un vielmaiņu nav līdz galam izpētīta, un daži pētījumi norāda uz iespējamām blakusparādībām, tos lietojot regulāri.
Patīkams pārsteigums ir arī finansiālais aspekts – atteikšanās no saldajiem jogurtiem, limonādēm, cepumiem un saldumiem jūtami atslogo jūsu maku. Šo naudu var tērēt kvalitatīviem lauku produktiem, sezonālām ogām vai labai olīveļļai, ieguldot līdzekļus patiesā veselībā.
Tātad, vai ir vērts riskēt ar svecīti? Lielākā daļa to, kas ir gājuši šo ceļu, atbild apstiprinoši. Runa nav par askētisku dzīvi bez baudām, bet gan par prioritāšu maiņu un jaunas, izsmalcinātākas ēdiena gaumes atrašanu. Tas nozīmē atgūt kontroli pār saviem ēšanas paradumiem, nevis dzīvot to gūstā.
Lasiet arī
- Kāpēc pilsētnieki ceļas piecos no rīta: slēptās rīta skriešanas priekšrocības
- Kāpēc spēka treniņi ir kļuvuši populāri: kā dzelzs celšana paildzina jaunību?
