Iedomājieties dārzeņu dārzu, kurā cilvēka roka nekad nav pieskārusies nezālēm, un mātei dabai ir dota pilnīga brīvība izpausties.
Šāds eksperiments var šķist tīrs neprāts, taču tam ir savas slēptās priekšrocības un neapšaubāmi plusi, ziņo korespondents.
Sākumā aina būs nomācoša – pēc pāris nedēļām dobes klās zaļš pļavu paklājs, ko klāj bietes, skābenes un kviešu graudzāles. Dārzeņu kultūras nonāks sīvā konkurencē par gaismu, ūdeni un barības vielām, un to raža neizbēgami samazināsies.
Tomēr nepārtrauktajam veģetācijas segumam ir arī ēnas puse – tas rada unikālu mikroklimatu. Augsne zem šādas segas nekad neizžūst, karstumā nepārkarst un necieš no erozijas spēcīgu lietavu laikā. Kultivēto augu saknes iegūst stabilākus apstākļus attīstībai.
Laika gaitā šai minisabiedrībai sāk būt savi likumi, un spēcīgākās nezāles pamazām izspiež vājākās. Dažas no tām, piemēram, nātres un pienenes, ar savām spēcīgajām saknēm paceļ barības vielas no dziļākajiem augsnes slāņiem, padarot tās pieejamas saviem seklo sakņu kaimiņiem.
Galvenais noslēpums slēpjas nevis nezāļu iznīcināšanā, bet gan to apsaimniekošanā. Pieredzējuši dabiskās lauksaimniecības praktiķi iesaka nevis izravēt tās ar saknēm, bet gan vienkārši regulāri nogriezt zem saknēm. Nopļautie augi kalpo kā lielisks mulčs, atgriežot augsnē paņemtos elementus.
Šī metode prasa daudz mazāk fiziskas piepūles un laika nekā tradicionālā bezgalīgā ravēšana. Pakāpeniski mainās nezāļu sastāvs – agresīvās daudzgadīgās nezāles nomaina maigākas viengadīgās nezāles, kas nespēj nodarīt nopietnu kaitējumu.
Pilnīga atteikšanās no nezāļu ravēšanas – galējība, taču pastāv saprātīgs kompromiss. Pietiek uzturēt tīru kultivējamo augu sakņu zonu, bet starpkārtās ļaut dzīvei iet savu gaitu. Šāda pieeja ietaupa gan dārznieka enerģiju, gan viņa zemes gabala ekosistēmas veselību.
Lasiet arī
- Kāpēc gudri dārzeņu dārznieki blakus tomātiem stāda samtenes: ziedu aizsardzības noslēpums
- Kāpēc parastie kūtsmēsli pārvēršas par dārza katastrofu: neredzams apdraudējums jūsu dobēm?
