Daudzi cilvēki joprojām jauc veselīgu sevis aprūpēšanu ar atklātu sevis mīlēšanu, ierokot mīnu savu attiecību pamatos.
Viņi upurē savas intereses, sagaidot pateicību, bet beigās saņem tikai izdegšanu un aizvainojumu, ziņo .
Patiesai sevis mīlēšanai nav nekāda sakara ar narcisismu. Drīzāk tā ir spēcīgs iekšējais pamats, kas ļauj pārdzīvot vētras un novērtēt sevi pat konflikta brīžos.
Pixabay
Psihologi norāda, ka cilvēks, kurš sevi nevērtē, zemapziņā projicē šo attieksmi uz savu partneri. Viņš diez vai var noticēt komplimentu sirsnībai un pastāvīgi gaida aizķeršanos, radot pārī toksisku trauksmes atmosfēru.
Šāds cilvēks ir kā māja ar nestabilajiem pamatiem, kurai pastāvīgi nepieciešams atbalsts no ārpuses. Jebkurš vēja vējš – kritika, partnera neuzmanība – liek viņam sakustēties līdz zemei. Viņa garastāvoklis un pašcieņa sāk katastrofāli atkarīgi no katra mīļotā vārda un skatiena.
Atņemts no sava iekšējā kodola, viņš nonāk līdzatkarībā, bez pēdām izšķīstot otrā. Divu veselu personību vietā veidojas viena nestabila konstrukcija, kurā abi zaudē sevi. Partneris šādā pārī bieži vien izjūt milzīgu atbildības nastu par svešu laimi.
Pāru terapeiti bieži uzsver, ka spēja pateikt “nē” un noteikt personīgās robežas ir sevis un attiecību mīlestības akts. Tā nav siena, bet drīzāk upes krasts, kas neļauj tai haotiski izplūst un sagraut visu apkārt. Tur, kur nav robežu, mīlestība pamazām pārvēršas par purvu, kurā noslīkst gan individualitāte, gan kaisle.
Ja cilvēks patiesi novērtē sevi, viņš neļauj, lai pret viņu izturas pazemojoši, bet viņš arī necenšas pazemot savu partneri. Viņa klātbūtnē citi cilvēki neviļus sāk justies mierīgāki un pārliecinātāki. Viņam nav nepieciešami nemitīgi apliecinājumi par savu nozīmību, jo viņš šo sajūtu nes sevī.
Viņa pārliecība kļūst par magnētisku spēku, kas piesaista tādu pašu nobriedušu attieksmi. Veselīgi partneri intuitīvi atpazīst šo iekšējo veselumu un cenšas to sasniegt. Attiecības tiek atbrīvotas no savstarpējo pretenziju un manipulāciju nastas.
Mīlestība pret sevi izpaužas sīkumos: spējā pavadīt vakaru vienatnē bez vainas apziņas, spējā izvēlēties darbu un hobijus, kas sagādā prieku. Tā nenozīmē izolāciju, bet piepilda mūsu kopā pavadīto laiku ar jaunām krāsām un sarunu tēmām.
Katra partnera interesantā, bagātā dzīve kļūst par kopīgu bagātību un nebeidzamu abpusējas intereses avotu.
Kāds slavens psihoterapeits reiz teica, ka mēs varam mīlēt otru cilvēku tikai tik ļoti, cik mīlam paši sevi. Šī doma šķiet paradoksāla tikai no pirmā acu uzmetiena. Mēģinājums dot kādam citam to, kā pašam nav, ir lemts neveiksmei un noved tikai pie emocionāla izsīkuma.
Piepildot savu iekšējo trauku, cilvēks spēj dalīties ar savu partneri bez nožēlas vai slēptiem rēķiniem. Viņa mīlestība kļūst par beznosacījumu dāvanu, nevis par darījumu, kurā tiek gaidīts abpusējs ieguldījums.
Šādas attiecības pārstāj būt ambīciju kaujas lauks un kļūst par drošu ostu.
Lasiet arī
- Kas notiek, ja attiecībās pazūd draudzība: kāpēc ar kaisli nepietiek?
- Kāpēc mums ir vajadzīga “mīlestības valoda”: kā pārstāt runāt dažādos dialektos?
